...

Zauēju cīņā ar centieniem ieiet atpakaļ normāla miega ritmā. Tiesa gan šonakt jau ir labāk, piecēlos tikai pēc diviem, iespējams, esmu uz progresa ceļa:) Bet fakts paliek fakts, mans bioritms ir nenormālā pakaļā. Tas viss sākās kādā devītajā klasē, kad es, tāpat kā daudzi citi, negājām laicīgi gulēt. Kulminācija bija pagājušā gada pēdējie 3 mēneši, kad gulēju pa 3 stundām katru dienu, muļķīgi domājot, ka varu apvienot darbu, mācības un uzturēt attiecības caurām naktīm sarunājoties skaipā. Tie bija retie un slavenie, un man atmiņā paliekošie gadījumi, kad azigāju gulēt laikā un izgulējos. Nu, tagad es gribu, lai retie gadījumi ir tie, kad vēlu eju gulēt. Ja parasti apskaužam tos, kuriem ir daudz naudas vai kuri dzīvo mūžīgā vasarā, vai arī laimīgi kopā ar kādu 50 gadus, tad tagad es apskaužu tos brīnumcilvēkus, kuri, sķiet, var gulēt visur, kuri tur ,kur noliekās, arī guļ. Bet pa lielam es ceru drīzi, drīzi piepildīt Elīzas karstāko vēlēšanos, kas kā reiz sakrīt arī ar manējo. Un arī man vajadzēs matraci, uz kura gulēt. Kaut gan arī tas matracis nav tik svarīgs, galvenais to izdarīt principā.